Vispār man patīk Āgenskalns. Pat ļoti. Sašķiebušās koka mājeles, neasfaltēti celiņi, kūpoši skursteņi, klaiņojoši suņi, tipāži, kas visi izskatās vienādi un vienmēr dodas uz vienu un to pašu vietu, bērneļi noskrandušās drēbēs, kas ceļa malā tirgo nenosakāmas izcelsmes lietas un ir patiesi laimīgi, kad kāds no viņiem kaut ko nopērk un tā tālāk un tā tālāk... Bet ir viens liels BET. Ir viena lieta, kas man Āgenskalnā gan patīk, gan nepatīk. Runa ir par konditorejas veikaliņu "Ciemakukulis". Tur ir nopērkamas sasodīti labas un gardas bulciņas. It kā jau tas nav nekas slikts, taču cilvēkam, kas vēlas ēst veselīgi, tas ir MILZĪGS pārbaudījums. Jo kaut kā taču tam veikalam garām ir jātiek. Un tas ko viņi pieprot ļoti labi ir - ievilināt pavisam nevainīgus garāmgājējus savā veikaliņā ar pavisam nevainīgu svaigu maizīšu aromātu, kas izplatās visā tuvākajā apkārtnē. Es neapskaužu māmiņas un tētus ar maziem bērneļiem, kam jāiet tur garām katru dienu. Lai gan ko nu par bērniem, ja jau pat es - pieaudzis cilvēks, nespēju vienaldzīgi paiet tam garām.
Kāpēc es visu šo rakstu? Jo tikko apēdu divas milzīgas bulkas, paskatījos uz šī gada plānu - ēst veselīgi, tad ieskatījos kalendārā - janvāra beigas, un mēģinu atrast kaut kādu izskaidrojumu tam, kāpēc tas ir tik grūti! Un vismaz vienu izskaidrojumu atradu - es tieku kārdināta!
Un tā tas ir vienmēr...kolīdz nolemju kaut ko darīt vai nedarīt, tā kārdinājums vienmēr klauvē pie durvīm. Kaut kā tā tas notiek. Vismaz man. Nezinu kā pārējiem?!
